Kāpēc hidrauliskā stūrēšana ir īpaši svarīga kalnu ceļos?

Kalnu ceļi ir paredzēti parastajiem transportlīdzekļiem, nevis 60- līdz 80-metru vēja turbīnu lāpstiņām. Tiem parasti ir šauras brauktuves, šauri horizontāli līkumi, stāvi garenvirziena slīpumi, vāji vai neesoši nomales, kā arī šķēršļi ceļa malās, piemēram, klinšu virsmas, aizsargmargas, koki un inženierkomunikāciju stabi. Uz šosejas gara piekabe var izsekot traktoram lēnā līkumā ar minimālu novirzi. Tomēr kalnu pārslēgšanās braucienā piekabes aizmugurējās asis iet pa daudz šaurāku ceļu nekā piektais ritenis, savukārt asmens gals šūpojas tālu ārpus līkuma. Šī dubultā problēma - "ieslēgšanās" aizmugurē un "astes šūpošanās" priekšā — nozīmē, ka efektīvais koridors, kas nepieciešams kombinācijai, var būt vairākus metrus platāks par pašu ceļu. Bez hidrauliskās stūrēšanas operatori bieži ir spiesti paplašināt līkumus, novērst šķēršļus vai pat pamest maršrutu.

Uz hidrauliski vadāmaVēja turbīnas lāpstiņu piekabe, viena vai vairākas aizmugurējās asis ir savienotas ar hidraulisko stūres sistēmu, kas griež riteņus, reaģējot uz leņķi starp traktoru un piekabi. Oriental Vehicles piecu-asu hidrauliskās stūrēšanas modelī piespiedu-vadāmās asis var sasniegt aptuveni ±45 grādu pagrieziena leņķi. Kad traktors iegriežas līkumā, piekabes asis griežas tajā pašā virzienā, velkot piekabes aizmuguri uz iekšu, nevis ļaujot tai griezties pāri līkuma iekšpusei. Tas var samazināt kombinācijas efektīvo pagrieziena rādiusu par 30 līdz 50 procentiem salīdzinājumā ar tāda paša garuma fiksētass{8}}ass piekabi. Šaurā kalnu ceļā šī atšķirība bieži vien atšķir izbraucamu maršrutu no neiespējamā. Sistēma arī samazina riepu berzi un sānu spēkus uz ietves, kas ir īpaši svarīgi stāvos, nebruģētos vai tikko greiderētos kalnu posmos, kur virsma var būt vaļīga.

Piekabe ar fiksētu-ass pagarināmu nevar mainīt riteņu virzienu. Kad traktors ieslēdzas 180-grādu atpakaļgaitā, piekabe vienkārši seko lokam, ko diktē segli un aizmugurējā ass -, un jo garāka ir piekabe, jo platāks loks kļūst. Šī parādība, kas pazīstama kā "izsekošana"{9}}nozīmē, ka piekabes aizmugurējie riteņi ir nogriezti līkuma iekšpuses virzienā par attālumu, kas pieaug līdz ar garenbāzi. 20{12}} metru piekabei ar 12- metriem attālumu starp asīm nobīde uz ciešas matadatas var pārsniegt 2 metrus, kas ir vairāk nekā daudzu kalnu joslu platums. Tāpēc piekabes aizmugure var iekrist iekšējā grāvī, noskrāpēt klints virsmu vai nostiprināties uzbērumā, savukārt lāpstiņas gals, kas var atrasties 40 līdz 60 metrus pirms aizmugurējās ass, slīd pāri ārējai joslai un tālāk, pretimbraucošajā satiksmē vai pāri klints malai.

Operatori, kas vējdzirnavu pārvadāšanai izmanto fiksētas{0}}ass piekabes, bieži izmanto lēnus, daudzpunktu{1}}suntus. Vadītājs velkas uz priekšu, līdz piekabe sasniedz līkuma robežu, pēc tam brauc atpakaļgaitā, kamēr traktors šūpojas ārā, tad atkal velkas uz priekšu -, atkārtojot to divas vai trīs reizes katrā līkumā. Katram šuntam ir jābūt slēgtam visam ceļam, un novērotāji, izmantojot rokas signālus vai radio, virza vadītāju centimetru pa centimetram. Kalnu maršrutā ar desmit vai vairāk matu sprādzēm tas var palielināt vairākas stundas vienam braucienam, un katrs apgrieziens palielina risku, ka piekabe var noslīdēt ar domkratu vai asmens saskarsies ar šķērsli. Pat pieredzējušām brigādēm saskare ar aizsargmargām, uzbērumiem vai ceļmalas kokiem ir izplatīta, un viena bojāta lāpstiņa -, kuras priekšējā mala ir precīza aerodinamiskā virsma -, var maksāt desmitiem tūkstošu dolāru, un, iespējams, vajadzēs lāpstiņu atgriezt rūpnīcā, tādējādi aizkavējot visu vēja parka uzstādīšanas grafiku.

Hidrauliskā stūrēšana ir visjaudīgākā, ja to apvieno ar citām modernas asmeņu transportēšanas sistēmas kustībām.Austrumu transportlīdzekļu asmenspiekabes un rotora lāpstiņu adapteri piedāvā platformas rotāciju par 360- grādiem, lāpstiņu slīpumu līdz 60 grādiem un hidraulisko pacelšanas gājienu no 0,5 līdz 1,5 metriem. Matadata līkumā operators var virzīt piekabes asis līkumā, vienlaikus griežot asmeni uz līkuma iekšpusi un paceļot vai noliekot to, lai atbrīvotos no šķēršļiem ceļa malā. Radio tālvadības pults parāda reāllaika -vēja ātrumu, šķērsenisko slīpumu, lāpstiņu pozīciju un pretsvara pozīciju, ļaujot vienam operatoram koordinēt visas trīs kustības. Paš-līdzsvarojošais pretsvars nobīdās automātiski, asmenim griežoties, saglabājot smaguma centru ass trasē pat uz izliektām kalnu virsmām. Rezultāts ir transportlīdzeklis, kas spēj pārvarēt līkumus un šķēršļus, kuriem nevarētu tikt garām neviena fiksēta{11}}ass, ne{12}}rotējoša piekabe — ar kontrolētu ātrumu aptuveni 20 km/h sarežģītos posmos.

Izmēģinot vējdzirnavu lāpstiņu transportēšanas maršrutu bez hidrauliskās stūrēšanas, izmaksas parādās vairākos veidos. Pirmkārt, tie ir civilie darbi: līkumu paplašināšana, aizsargmargu noņemšana vai pārvietošana, koku apgriešana un ceļa malu nostiprināšana vienam projektam var izmaksāt simtiem tūkstošu dolāru. Otrais ir laiks: katrs šunts, katra ceļa slēgšana un katra šķēršļa pārrunāšana grafikam pievieno stundas vai dienas, un turbīnas uzstādīšanas kavēšanās var izraisīt soda klauzulas. Trešais ir risks: lāpstiņai, kas ietriecas klintī vai aizsargmargā, var rasties priekšējās-malas bojājumi, kam nepieciešams rūpnīcas remonts, un pārslogota aizmugurējā ass uz vāja kalnu ceļa var izraisīt apgāšanos vai seguma bojājumus. Hidrauliskā stūreVēja turbīnas lāpstiņu piekabesamazina visas trīs izmaksas, samazinot nepieciešamo koridora platumu, novēršot lielāko daļu šuntu un saglabājot vienmērīgu ass slodzes sadalījumu pa vadāmajiem riteņiem. Tas arī vienkāršo atļauju izsniegšanu, jo lielceļu iestādes, visticamāk, apstiprinās transportlīdzekli ar acīmredzami mazāku noslaucīto ceļu.